Būt ģimenei ir māksla

05.07.2013.




Ozolinkēviču ģimene.

"Ir ļoti daudz labu mammu, bet maz – labu tēvu. Un tieši tāpēc, ka mums viņš ir labs, varam būt tik liela un stipra ģimene,"
saka septiņu bērnu mamma Baiba Ozolinkēviča.

Lai gan Baiba un Modris nav nākuši no kuplām ģimenēm, Ozolinkēviču ģimenē Mārupē aug septiņas atvases – pieci dēli un divas meitas. Vecāki atzīst, ka nekad nebija domājuši par tik lielu ģimeni. "Pirms kāzām runājām par to, cik mūsu ģimenē varētu būt bērnu. Baiba teica, ka grib vismaz trīs, un es viņai piekritu – man arī šķita, ka trīs būtu labi. Nu, ja katram trīs, tad saliek kopā un ir jau seši. Plus vēl viens bonusā. Teikšu godīgi – nekad nedomāju, ka būšu septiņu bērnu tēvs," smejas Modris.

Baiba neslēpj, ka bērnu dēļ no daudz kā nācies atteikties. "Kad man dzima puikas, es sapratu – ja gribu ģimeni, ar to ir jārēķinās. Nav man lielas darba pieredzes un augstākās izglītības.
Pabeidzu to pašu mākslas vidusskolu, kur tagad mācās Kristiāns, un tagad smejos, ka visa mana māksla ir bērnos. Savā dzīvē visvairāk esmu mamma. Un mamma vienmēr ir mamma, vienalga, cik bērnu viņai būtu."

Pašiem savs tusiņš
Vecākajam dēlam Danielam ir 20 gadu, un viņš mācās Eiropas Teoloģiskajā seminārā Vācijā. 19 gadus vecais Edijs šogad absolvējis Rīgas Angļu ģimnāziju un prāto par studijām augstskolā "Turība". Kristiānam ir 17 gadu, un viņš rudenī turpinās mācības Rīgas Dizaina mākslas vidusskolas 12. klasē. 16 gadus vecā Marta aizraušanās ir basketbols, bet viņš mācās Rīgas Angļu ģimnāzijā. Sešus gadus vecā māsa Patrīcija rudenī sāks skolas gaitas pamatskolā "Harmonija", bet Domenika, kurai jau astoņi gadi, turpat ies otrajā klasē. Savukārt jaunākajai ģimenes atvasei Sebastianam ir tikai gads un četri mēneši. Baiba atzīst, ka savulaik pati ļoti pārdzīvojusi savu vecāku šķiršanos un to, ka bijusi vienīgais bērns ģimenē. "Mana mamma bija daktere, ļoti daudz strādāja, un es bieži biju viena. Par savu ģimeni zināju, ka negribu tikai vienu bērnu. Tagad skatos uz viņiem un priecājos – man nekad nebija tāds tusiņš."
"Visi dara visu," saka Modris, jautāts par pienākumu sadalīšanu ģimenē. "Bērni zina, ka viņiem jārūpējas par savām istabām. Visi piedalās mājas uzkopšanā, reizēm gatavo ēst, vecākie pieskata jaunākos. Ja ir kādi īpaši darbi, tad visi tam pieslēdzas." Baiba piebilst, ka vecajā mājā, kad vēl nebija trauku mazgājamās mašīnas, šim darbam ticis izveidots grafiks. Bet, kad mājā bija veicams remonts, arī tajā visi iesaistījās un palīdzēja. "Visu, ko varējām, darījām paši. Vecākais dēls pēc tam man teica – nu es vismaz zinu, no kā māja sastāv."

Daudzbērnu ģimene = nelabvēlīga ģimene
90. gados, kad Ozolinkēviču ģimenē bijuši četri dēli, bijusi jūtama noraidoša attieksme no sabiedrības puses. Starp četru bērnu un nelabvēlīgu ģimeni jau likta vienādības zīme. Tagad attieksme mazliet mainījusies – novērojuši vecāki. Dēli atzīst, ka skolā nav nācies nonākt nepatīkamās vai neērtās situācijās kuplās ģimenes dēļ. "Dažreiz tikai pajoko, ka mēs dzīvojot bērnudārzā vai ka man esot miljons brāļu un māsu," smej Daniels. Viņš atzīst, ka ģimenē vienmēr ir jautri. Vienmēr var spēlēt basketbolu komandās ar brāļiem – divi pret divi. Lai gan ikdienā par garlaicību sūdzēties nevar, brālis Edijs smejot atzīst – pats par septiņu bērnu ģimeni vēl nedomā.

Kad Baiba un Modris dēliem paziņoja par gaidāmo Domenikas ienākšanu ģimenē, no prieka gaisā viņi nav lēkuši. Tēvs atceras kādu spilgtu epizodi, kad Daniels protestējis pret jaunumiem: "Viņš teica: "Tikko kā Marts paaudzies un visi kašķi beigušies, atkal viss sāksies." Uzkāpa augšā, otrajā stāvā, pēc kāda brīža nonāca lejā un teica: "Es padomāju un pārdomāju. Būs forši!" Sākumā likās, ka arī Kristiānam māsa pārāk nesimpatizē, bet reiz no Zviedrijas brauciena viņš pārveda mājās dāvanu tikai vienam cilvēkam – viņš par visu naudu bija nopircis māsai krekliņu."

Katrs – ar savu svētību
Modris uzsver, ka katrs bērns ģimenē ienāk ar savu svētību, bet "daudzi cilvēki domā, ka tie tikai atņem. Tāpēc nevarot būt daudz bērnu – viņi atņem manu laiku, manu naudu, manu, manu, manu. Un, ņemot vērā, ka pašlaik pasaulē valda "es" un "man", lielas ģimenes ir arvien mazāk. Mēs dzīvojam egoistiskā patērētāju sabiedrībā, tas ir fakts". Baiba piebilst: "Kad kāda kundze uzzināja, cik man bērnu, jautāja – kad tad tu dzīvo?" "Es viņai atbildēju, ka dzīvoju ar bērniem. Un, jo vairāk bērnu, jo ģimeniskāka ir ģimene."



Pēdējā laikā arvien retāk sanāk pabūt visiem kopā. Tagad katram ir savas darīšanas, iešanas un skriešanas, visi kopā vairs neesam tik bieži, bet cenšamies. Mums tas patīk un ir svarīgi. Vismaz reizi nedēļā mēģinām atrast vakaru vai rītu, kad pabūt kopā," saka tētis. Kuplā Ozolinkēviču ģimene Mārupē, dēls Marts (16), Edijs (19) un Daniels (20). Otrajā rindā – Kristiāns (17), Patrīcija (6), Sebastians (1 g. 4. mēn.), tētis Modris, Domenika (8) un mamma Baiba.

Ozolinkēviču ģimenē liela nozīme ir ticībai Dievam. Modris ir pārliecināts, ka lielā mērā tieši tas satur ģimeni kopā. Viņš neslēpj, ka kopdzīvē ir gājis visādi, bet vienmēr pamatā ir bijusi doma, ka laulība ir uz mūžu. "Viena sieva, un viss. Man itin bieži nākas saskarties ar stulbu jautājumu. Kad cilvēki uzzina, ka man ir septiņi bērni, viņi jautā: "No vienas sievas?" Vairumam vīriešu ir daudz bērnu, bet viņi ir no divām, trim, četrām sievām. Ja tev ir pārliecība un motivācija par to, ka sieva tiešām ir viena un uz visu mūžu, tad arī ģimene veidojas stipra. Arī bērni var justies drošāk un pārliecinātāk, nevis domāt – būs tā ģimene vai nebūs, tētis būs vai nebūs?"

Pērk, ko vajag, nevis ko gribas

Modris nenoliedz, ka septiņu bērnu ģimenei nepieciešami arī pieklājīgi ienākumi, un tas kā tēvam viņam uzliek zināmus pienākumus par to gādāt. "Kad četri puikas gāja skolā, lai viņi tiktu uz skolu un atpakaļ un tur paēstu, katram dienā vajadzēja vismaz trīs latus. Tie ir 12 latu dienā. Ja rēķinām, ka mēnesī 20 darbdienas, sanāk jau vairāk nekā 240 latu." Ārpus mājas ģimene bieži neēd, jo tie ir ievērojami izdevumi. Kad veikalā iegādājas pārtiku, pievērš uzmanību akcijas precēm. "Mēs ļoti reti nopērkam to, ko vienkārši iegribas. Pārsvarā pērkam to, kas nepieciešams un to, kam ir atlaide."

Māja Mārupē iegādāta tikai 2011. gadā, kad strauji kritušās nekustamo īpašumu cenas. Modris atzīst, ka jau agrāk gribējis iegādāties savu mitekli, tomēr daudzbērnu ģimenes faktors nospēlējis izšķirošu lomu, lai agrāk banka kredītu nepiešķirtu. "Ja ienākumus sadala uz galviņām, tad sanāk zem iztikas minimuma, un banka kredītu vairs nedod."

Modris uzskata, ka mūsdienās ir maz labu tēvu, jo nav, no kā ņemt piemēru. "Sabiedrībā tiek uzsvērti profesionālie sasniegumi, bet nekad nerunā par ģimeni. Nekad nerunā par cilvēku kā labu tēvu, izcelts tiek tikai tas, kāds tu esi ārpusē. Labs tēvs sabiedrībā nekotējas. Primāri ir tas, cik tu pelni, ar kādu mašīnu brauc, kāds tev hobijs – tās ir izceltās vērtības. Jaunie puiši to redz, un tā tiecas dzīvot arī paši. Mēs it kā sakām, ka ģimene ir vērtība, bet tajā pašā laikā izvirzām citas prioritātes."

Raksts pārpublicēts no www.aprinkis.lv
Foto: Krišjānis Grantiņš


Drukāt

Pierakstīties jaunumu saņemšanai

Labi!

Iesakām:

Jaunums! www.cgbnetwork.com