“Hope for Europe” tikšanās Albānijā sākas ar aicinājumu uz cerību nedrošos laikos

Pirmdienas vakarā evaņģēliskie vadītāji no visas Eiropas Albānijā atklāja piecu dienu ilgu tikšanos. Albānijas namatēvi savas valsts ceļu no valsts uzspiesta ateisma līdz augošai evaņģēliskajai baznīcai raksturoja kā cerības zīmi visam kontinentam.

“Hope for Europe 2026” organizē Eiropas Evaņģēliskā alianse, un tas norisinās līdz piektdienai, 9. oktobrim, ar tēmu “Cerība nedrošos laikos” (“Hope in Uncertain Times”), pulcējot aptuveni 250 kristīgo vadītāju no visas Eiropas. Tā ir piektā lielā šīs kustības tikšanās kopš 2002. gada; iepriekšējā notika Sarajevā 2022. gadā.

Uzņēmējvalsts evaņģēliskajiem kristiešiem tikšanās vietai bija īpaša nozīme.

“Hope for Europe mums nav sauklis. Tā ir liecība,” sacīja Albānijas Evaņģēliskās alianses, kas pazīstama ar albāņu abreviatūru VUSH, ģenerālsekretārs Alesio Sema. “Ja Dievs var nest cerību zemei, kas reiz tika saukta par pirmo ateistisko valsti pasaulē, Viņš var nest cerību ikvienai tautai šajā telpā.”

Pasākumā piedalījās arī Latvijas Evaņģēliskā alianse (LEA), kuru pārstāvēja ģenerālsekretāra v.i. Efraims Šmits. Konferences laikā viņš tikās ar delegātiem no dažādām Eiropas valstīm un Pasaules Evaņģēliskās alianses (WEA) pārstāvjiem.

LEA dalība šajā starptautiskajā pasākumā ļāva veidot kontaktus ar plašāku evaņģēlisko kristiešu saimi un iepazīt citu valstu pieredzi. Šādas tikšanās paver iespējas stiprināt savstarpējās attiecības, dalīties pieredzē un veidot turpmāku sadarbību.

Konferences tēma “Cerība nenoteiktos laikos” ir aktuāla arī Latvijā. Tā aicina pārdomāt, kā kristieši un draudzes var nest evaņģēlijā sakņotu cerību sabiedrībai, vienlaikus stiprinot vienotību un kalpojot līdzcilvēkiem.

“Mums šeit, Albānijā, tās ir mūsu mājas”

Sema savu sveicienu sāka ar Romiešiem 15:19. Šajā pantā apustulis Pāvils raksta, ka viņš ir pilnībā pasludinājis Evaņģēliju no Jeruzālemes līdz pat Illīrijai.

“Daudziem tas ir tikai nosaukums zemsvītras piezīmē, bet mums šeit, Albānijā, tās ir mūsu mājas,” sacīja Sema.

Viņš sacīja, ka Romas province aptvēra zemes, kurās dzīvoja mūsdienu albāņu senči. Viņš piebilda, ka Via Egnatia — romiešu ceļš, ko izmantoja karavīri, — sākās netālajā Duresas ostā un veda uz austrumiem Maķedonijas virzienā. Pa šādiem ceļiem ceļoja arī Evaņģēlijs, sacīja Sema.

“Evaņģēlijs nepalika Jeruzālemē. Tas šķērsoja jūras, kalnus un robežas, un tas sasniedza Balkānus,” viņš sacīja.

Tad Sema pievērsās Albānijas nesenajai pagātnei. Viņš aprakstīja gadu desmitus, kuros ticība bija aizliegta, baznīcas tika slēgtas un Bībeles tika slēptas. Šī režīma laikā valsts pasludināja sevi par ateistisku, un daudzi uzskatīja, ka kristietības stāsts šajā valstī ir beidzies.

“Bet tā nebija,” viņš sacīja. “Illīrijā iesētā sēkla nekad netika pazaudēta.”

Trīsdesmit piecus gadus pēc valsts atvēršanās Albānijā ir aktīvas draudzes, jauni vadītāji un jauna paaudze, kas meklē cerību, sacīja Sema. Viņš dalībniekiem teica, ka šīs tikšanās rīkošanai Albānijā tieši šajā laikā ir īpaša nozīme valsts evaņģēliskajiem kristiešiem.

Viņš aicināja dalībniekus šīs nedēļas laikā klausīties un mācīties citam no cita. Viņš arī mudināja viņus ļaut Svētajam Garam atjaunot viņu redzējumu par “jūsu pašu Illīriju — vietu, uz kuru Dievs jūs ir sūtījis”. Viņš sacīja, ka Pāvils nekad nebija apmierināts ar jau paveikto darbu un vēlējās sludināt tur, kur Kristus vēl nebija pazīstams.

No 20 ticīgajiem līdz 13 000

Eiropas Evaņģēliskās alianses līdzģenerālsekretārs Jans Veselss (Jan Wessels) turpināja Sema iesākto domu. Viņš norādīja, ka tajā pašā Vēstules romiešiem nodaļā ir aprakstīts Pāvila nodoms doties uz Spāniju.

“Pāvils patiesībā jau skatījās uz visu Eiropu — ilgi pirms Eiropa vispār bija uz kartes,” sacīja Veselss.

Veselss sacīja, ka ir lasījis, ka 1991. gadā Albānijā bija palikuši tikai aptuveni 20 evaņģēliskie ticīgie. Atsaucoties uz Sema teikto, viņš sacīja, ka šobrīd valstī ir aptuveni 300 draudžu un topošo draudžu un apmēram 13 000 ticīgo. Pēc Veselsa teiktā, Albānijas valsts 2011. gadā oficiāli atzina VUSH. Viņš piebilda, ka daudzi albāņu kristieši, kuri emigrējuši, tagad kalpo draudzēs citviet Eiropā.

“No mazāk nekā 20 cilvēkiem līdz 13 000 vienas paaudzes laikā,” sacīja Veselss. “Tā ir liecība par mūsu Dieva uzticību.”

Identitāte, viesmīlība un emigrācija

Erions Prendi no VUSH raksturoja Albāniju kā nāciju, kas ilgstoši cīnījusies par savu identitāti. Viņš norādīja uz aptuveni 500 Osmaņu impērijas valdīšanas gadiem un aptuveni 50 komunisma gadiem. Vēlāk misionāri no Eiropas un Amerikas Savienotajām Valstīm palīdzēja albāņiem saprast, ka “identitāte nav karogā, bet gan Jēzū Kristū”, viņš sacīja.

Prendi runāja arī par valsts viesmīlības reputāciju. Viņš pieminēja albāņus, kuri Otrā pasaules kara laikā uzņēma ebrejus savās ģimenēs un deva viņiem pārtiku, pajumti un apģērbu.

Viņš sacīja, ka valsts joprojām saskaras ar nopietnām problēmām. Vājas ekonomikas un cerības trūkuma dēļ arvien vairāk jauniešu dodas prom, viņš sacīja.

“Mēs nevēlamies albāņiem vienkārši teikt: ‘Nebrauciet prom,’” sacīja Prendi. “Mēs vēlamies dot viņiem iemeslu ticēt, ka mēs kopā varam kaut ko uzbūvēt.”

Prendi tieši vērsās pie citu valstu draudžu vadītājiem saistībā ar albāņiem, kuri apmetušies uz dzīvi ārvalstīs. “Lūdzu, rūpējieties par viņiem, lūdzu, lūdziet par viņiem un aiciniet viņus nākt uz jūsu draudzēm, jo viņi pieder mums,” viņš sacīja.

Viņš arī sacīja, ka VUSH nesen izveidoja uzņēmējdarbības forumu evaņģēliskajiem kristiešiem un aicināja vadītājus pārrunāt partnerības iespējas.

Tēma, kas balstīta Ījaba grāmatā un Vēstulē ebrejiem

Konija Meina Duarte (Connie Main Duarte), kura kopā ar Veselsu pilda ģenerālsekretāres pienākumus, tēmas izvēli skaidroja, norādot uz Bībeles stāstu par Ījabu. Šajā stāstā četri vēstneši atnes ziņas, ka Ījabs ir zaudējis savu ģimeni, bagātību un drošību. Ījabs atbild, krītot zemē pielūgsmē, pirms tiek atņemta arī viņa veselība.

“To, ar ko Ījabs saskārās savā dzīvē, mēs šobrīd vērojam un piedzīvojam Eiropas un pasaules mērogā,” sacīja Meina Duarte.

Viņa pieminēja karu Ukrainā, kas nu rit jau piekto gadu, kā arī sausumu, plūdus, zemestrīces un ugunsgrēkus. Viņa uzskaitīja arī vardarbību skolās, jauniešu pašnāvības, garīgās veselības grūtības dažādās vecuma grupās, vientulību vecāka gadagājuma cilvēku vidū un jauniešu bailes no mākslīgā intelekta.

“Tas viss ir atstājis mūs uz nestabila pamata,” viņa sacīja. Viņa piebilda, ka politiskie, morālie un vērtību konflikti ir atgriezuši šķelšanos, ko Eiropa piedzīvoja vēl ne tik sen. “Strauji pieaugošā polarizācija ir iespiedusies visā sabiedrībā, un arī baznīca nav palikusi neskarta.”

Ījabs savu dzīvi redzēja caur ticību, sacīja Meina Duarte, taču šī ticība joprojām gaidīja savu piepildījumu. Viņa sacīja, ka kristieši šodien redz pasauli caur Kristus augšāmcelšanos un pestīšanas un izlīguma stāstu, vienlaikus joprojām dzīvojot “vēl ne” realitātē.

“Citiem vārdiem sakot, mēs dzīvojam ar cerību nedrošos laikos,” viņa sacīja.

Tikšanās tēmas Rakstu vieta ir Ebrejiem 6:19–20, kur cerība aprakstīta kā stiprs un drošs dvēseles enkurs. Tur arī Jēzus ir aprakstīts kā priekšgājējs, kurš ticīgo labā ir iegājis iekšējā svētnīcā.

Meina Duarte sacīja, ka šī cerība pastāv tāpēc, ka tā balstās vienīgi Kristū. “Cerība nav tikai vārds, un tā nav tikai jēdziens,” viņa sacīja. “Cerība ir persona, un Viņa vārds ir Jēzus.”

Kustība, kas dzima pēc komunisma

Veselss izsekoja “Hope for Europe” pirmsākumiem gados pēc komunisma sabrukuma. Tajā laikā evaņģelizācijas komandas dedzības pilnas devās uz Centrāleiropu un Austrumeiropu, taču bieži strādāja cita citai līdzās, savstarpēji nepazīstoties.

Vadītāju grupa, kurā bija arī Džefs Fauntens (Jeff Fountain) no YWAM Europe, sāka uzdot citu jautājumu, sacīja Veselss. “Tā vietā, lai jautātu, ko katrs no mums var darīt, viņi jautāja, ko Dievs dara Eiropā un kā mēs to varam darīt labāk kopā,” viņš sacīja.

Kustība izauga par to, ko Veselss nosauca par tīklu tīklu. Kalpošanu vadītāji, kuri strādāja ar bērniem, studentiem un māksliniekiem, kā arī lūgšanu un misijas vadītāji tikās ikgadējās Eiropas apaļā galda sanāksmēs, veidoja uzticību un attīstīja kopīgu cerības teoloģiju. Veselss sacīja, ka šī teoloģija bija atbilde uz to, ko viņš nosauca par tolaik evaņģēlisko kristiešu vidū izplatīto “drūmo un bezcerīgo skatījumu uz Eiropu”.

Pirmā lielā tikšanās, kas 2002. gadā notika Budapeštā, Ungārijā, pēc Veselsa teiktā, pulcēja aptuveni 1000 cilvēku no 20 tīkliem. Vēlāk sekoja tikšanās 2011., 2018. un 2022. gadā. Veselss 2022. gada uzņēmējpilsētu Sarajevu raksturoja kā pilsētu, kas zina, “ko maksā šķelšanās un ko nozīmē izlīgums”. Vēlāk Eiropas Evaņģēliskā alianse kļuva par kustības mājvietu.

Veselss sacīja, ka katru tikšanos ir vienojusi viena un tā pati pārliecība: Eiropai ir cerība. “Tā nav nostalģiska cerība vai politiska cerība,” viņš sacīja. “Tā ir cerība, kas sakņojas Dievā, kurš uzmodināja Jēzu no mirušajiem.”

“Mūsu vienotība ir liecība”

Veselss pasākumu nosauca drīzāk par ģimenes tikšanos, nevis konferenci. Viņš sacīja, ka tās mērķi ir iedvesma, jaunas partnerības pāri dažādu tīklu robežām un, pāri visam, Dieva gods. “Svarīga nav EEA, nav mūsu tīkli un nav mūsu vārdi,” viņš sacīja.

Viņš saistīja tikšanās mērķi ar Jēzus lūgšanu Jāņa evaņģēlija 17. nodaļā — lai Viņa sekotāji būtu viens, lai pasaule ticētu.

“Kad ticīgie no Austrumiem un Rietumiem lūdz kopā, kad baptisti un reformāti kopā lauž maizi, pats Jēzus tiek parādīts Eiropai, kas mūs vēro,” sacīja Veselss.

Vakarēdiens sākumā

Atklāšanas sesija noslēdzās ar Svēto Vakarēdienu. Meina Duarte sacīja, ka organizatori izvēlējās to kopīgi baudīt nedēļas sākumā, nevis beigās, kā tas bieži tiek darīts, lai paustu vienotību un paklausību Kristus pavēlei.

Dievkalpojumu vadīja Eiropas Evaņģēliskās alianses valdes priekšsēdētājs Andreass Vencels (Andreas Wenzel). Viņš raksturoja Vakarēdienu kā sadraudzības, piederības, piedošanas un Dieva žēlastības mielastu.

“Tādēļ tas vienmēr ir bijis cerības mielasts,” sacīja Vencels. Viņš norādīja uz Jēzus vārdiem, ka Viņš to vairs nebaudīs līdz Dieva valstības atnākšanai.

Savā lūgšanā Vencels sacīja, ka Kristus paveiktā pieminēšana ticīgo skatienu vērš arī uz nākotni. “Kad mēs svinam un mums tiek atgādināts par to, ko Tu esi darījis mūsu labā, mēs arī raugāmies uz priekšu — uz to, kas vēl nāks,” viņš lūdza.

“Hope for Europe 2026” turpinās līdz piektdienai.

Avots: Christian Daily International
Autors: CDI Staff
Publicēts: 2026. gada 5. oktobrī
Oriģinālais nosaukums: Hope for Europe gathering opens in Albania with call to hope in uncertain times