Cerības festivāls Viļņā, Lietuvā, 29.-30. oktobrī

2011. gada 11. oktobris - kristieši visā Lietuvā gaida iespēju aizsniegt savu tautu ar evaņģēlija cerību Cerības festivālā ar Franklinu Grehemu, kas 29.-30. oktobrī notiks Siemens arēnā Viļņā. Festivāla izpildkomitejas priekšsēdētājs Giedrus Saulytis veltīja laiku, lai aprakstītu pašreizējo draudzes stāvokli Lietuvā un paskaidrotu, kāpēc, viņaprāt, Cerības festivāls viņa valstij notiek izšķirošā laikā.

Lietuva 1990. gadā pasludināja neatkarību no Padomju Savienības, un Padomju Savienība drīz pēc tam sabruka. Pēc 50 represiju un absolūtas marginalizācijas gadiem draudzēm beidzot tika atļauts rīkot publiskas evaņģelizācijas sapulces.

Tūkstošiem cilvēku atsaucās garīgajam vakuumam, un 20. gadsimta pēdējā desmitgadē Lietuvā notika kristīgās dzīves un kalpošanas atmoda un atdzimšana. Ticības Vārda draudze, kurā es kalpoju kā vecākais mācītājs, pārcēlās no vienas zāles uz citu, lai uzņemtu jaunus ticīgos, līdz mēs nonācām pie lielāko sporta arēnu īres Viļņā un Kauņā.

Daniēla vārdiem sakot: "Dievs maina laikus un laikmetus; Viņš gāž ķēniņus un ieceļ citus" /Daniēla 2:21, NIV/. Pat nereliģiozi novērotāji šo laikmetu raksturoja kā garīgu revolūciju.

Bez šaubām, vajāto kristiešu lūgšanas un asaras, padomju laikā sētas kā dārgas sēklas, beidzot bija sadīgušas. Jaunas draudzes, kā arī konfesijas, kas bija izdzīvojušas padomju laikus, strauji auga, izplatījās pa visu valsti un dibināja vēl citas draudzes. Evaņģēliskie periodiskie izdevumi atrada ceļu uz publicēšanu. Šajā laikā lietuviešu valodā tika izdoti divi dažādi Bībeles tulkojumi, un tika dibinātas trīs teoloģiskās izglītības iestādes.

Tomēr pēdējo 10 gadu laikā atmodas viļņi ir pierimuši. Materiālisms, relativisms un pieaugošais sekulārisms ir veicinājuši šīs pārmaiņas. Neraugoties uz evaņģēliskās kustības izaugsmi un publisko klātbūtni pēc Lietuvas atdzimšanas, evaņģēliskie kristieši joprojām ir mazākums. Saskaņā ar 2001. gada tautas skaitīšanas datiem visas evaņģēliskās konfesijas kopā veido aptuveni 1 procentu iedzīvotāju, kamēr gandrīz 80 procenti lietuviešu sevi uzskata par katoļiem.

50 gadus Lietuvas draudzes cīnījās par izdzīvošanu. Tas radīja noteiktas stiprās puses. Padomju izolācijas laikā pastorālā aprūpe gandrīz pilnībā balstījās pieredzē, ko vecākās mācītāju paaudzes nodeva tālāk. Mācītājiem un laju kalpotājiem bija jāpaļaujas uz savu pieredzi un Bībeles izpratni, jo teoloģiskās literatūras gandrīz nebija.

Tādēļ mācītāju mācību vadīja atziņas, kas iegūtas personiskās dievbijības laikā, un Svētā Gara iekšējā liecība. Teoloģija bija pastorālās prakses rezultāts. Es to uzskatu par lielu stipro pusi, jo tā mudināja mācītājus apzināti un atbildīgi kopt savas attiecības ar Dievu.

Otrkārt, evaņģēliskajām draudzēm mūsu valstī, gan tradicionālajām, gan tām, kas dzimušas divdesmitajā gadsimtā, ir augsts skatījums uz Bībeli un tās dievišķās iedvesmas atzīšana. Liberālie uzskati, kas ignorē Bībeles autoritatīvo statusu, mūs vēl nav sasnieguši. Morālās vērtības nosaka Raksti, nevis kultūra; tās ir universālas un nemainās līdz ar laiku.

Visbeidzot, draudze joprojām tiek uzskatīta par garīgās dzīves šūpuli tautā, par garīgās attīstības un izaugsmes centru.

Tomēr līdzās šīm stiprajām pusēm Lietuvas kristiešiem ir arī izaicinājumi, ar kuriem jātiek galā.

Patērētājsabiedrība un materiālisms ir atnesuši mums maldīgus priekšstatus par laimi un panākumiem. Vai atceraties Jēzus pirmo kārdinājumu? Pēc 40 dienu gavēņa Viņš tika kārdināts pārvērst akmeņus maizē. Pēc 45 bada gadiem komunisma laikā mēs tiekam kārdināti darīt tieši to. Mums jāiztur šis pārbaudījums, atceroties Kristus vārdus: "Cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes" /Mateja 4:4, NIV/.

Otrkārt, draudžu vidū trūkst vienotības. Mums jācīnās pret ilūziju, ka vienai konfesijai pieder viss: īpašā Svētā Gara svaidījuma forma, visbibliskākā mācība, vissenākā tradīcija. Nebeidzamas šķelšanās un dalīšanās kavē Kristus Miesas izaugsmi un negodā Dievu.

Visbeidzot, evaņģēlisko kristiešu segregācija un marginalizācija ir veicinājusi geto domāšanas veidošanos. Evaņģēliskajām draudzēm jāatrod, kā sazināties ar pārējo sabiedrību, nejūtot vainu vai mazvērtību. Mums jāizmanto iedarbīgi veidi, kā aizsniegt cilvēkus ar evaņģēliju. Mūsu balsij jābūt dzirdamai publiskajā telpā, jo mūsu valsts saskaras ar nopietniem jautājumiem.


Cerības festivāls 29.-30. oktobrī notiks Viļņā, mūsu galvaspilsētā. Pats nosaukums pasaka daudz. Festivāls nesīs cerību daudziem bezcerīgiem cilvēkiem mūsu valstī: cerību, ka cilvēks caur ticību Jēzum Kristum var tikt pieņemts no Dieva un iegūt dzīves mērķi.

Mēs jau strādājam, lai to parādītu caur akciju "Ziemassvētku bērns", vasaras nometni ielu bērniem, izstādi "Cerības krāsas", kas Festivāla nedēļā notiks Lietuvas parlamentā, un Nacionālajām lūgšanu brokastīm.

Draudžu mobilizācija šobrīd šajā valstī ir nepieredzēta. Visā valstī ir iesaistītas 248 draudzes no 12 konfesijām. Gatavošanās Festivālam ir kļuvusi par vienotības katalizatoru draudžu vidū. Festivāls palīdz draudzēm no jauna pārdomāt dvēseļu aizsniegšanas jēdzienu, tostarp caur programmu "Atved draugu", kas iedrošina kristiešus lūgt par saviem neticīgajiem draugiem un atvest viņus uz Festivālu.

Vai jūs lūgsiet kopā ar mums par Cerības festivālu?