Šā gada februārī Eiropas Evaņģēliskā alianse (EEA) aicināja uz Briseli Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstu kristīgo konfesiju un organizāciju vadītājus, lai viņus iepazīstinātu ar Eiropas institūciju darbu. No Latvijas trīs dienu garajā «Jaunās Eiropas forumā 2004» piedalījās Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un Latvijas Evaņģēliskās alianses prezidents Almers Ludviks.

Foruma temats – „Kā ietekmēt Eiropas Savienību?” Dalībnieki tikās ar ES parlamentāriešiem – kristiešiem un dažādu komisiju vadītājiem. Notika sarunas par reliģiskajiem jautājumiem, cilvēktiesībām, budžetu, humanitāro palīdzību, ētikas jautājumiem u.c.

Uzmanība tika vērsta uz to, ka līdz ar citu valstu pievienošanos, palielināsies kristiešu skaits Eiropas Savienībā. Tas nozīmē, ka palielināsies arī kristiešu – ES parlamentāriešu skaits. Eiropas Savienībā 90% iedzīvotāju ir ticīgi. No šiem 90% 1/3 tic, bet nezina, kam viņi tic; 1/3 ir nominālie kristieši un tikai 1/3 ir aktīvie kristieši.

Izskanēja arī doma, ka politiķiem ir jāizprot reliģijas un jāmācās teoloģija. Savukārt konfesijām ir jāiemācās sastrādāties, lai aizstāvētu kristīgās vērtības, jo tajās ir ES nākotne. Latvijas vēstnieks Eiropas Savienības Politiskajā un drošības komitejā Pēteris Ustubs runāja par evaņģēliskās alianses lomu valstī, uzsverot, ka tai ir jāaizstāv kristīgās vērtības pilsētā, valstī un ES. Pēc Pētera Ustuba domām aliansei vajadzētu uzturēt kontaktus ar politiķiem un viņiem palīdzēt. „Ir jābūt kādiem, kas lobē kristīgās vērtības, tāpēc ir svarīgi, ka ES parlamentā ir kristieši”, sacīja Ustubs.


Rintas Bružēvicas saruna ar LELB arhibīskapu Jāni Vanagu.

- Kā Jūs vispār uztverat šo jauno ES veidojumu?

Jānis Vanags: Es domāju, ka tas ir dzīves veida veidojums, kas ietver gan ekonomiku, gan politiku, gan arī citas lietas. Ja mēs dzīvojam tur, kur esam, varbūt ir iespējams izvairīties no ES, bet mēs neizvairītos no daudzām citām konsekvencēm, paliekot ārpus tās. Zināmā mērā ārējie notikumi un politiskā attīstība skars mūs kā Latvijas pilsoņus, tā ir objektīva realitāte. Fatāli skan, bet tas ir tāpat kā ziemas vai pavasara atnākšana, dienas vai nakts iestāšanās. Mēs varam koncentrēt uzmanību uz lokālajām lietām, tomēr vajadzētu paskatīties uz lielajiem pasaules procesiem – saspīlējums, kas veidojas starp ziemeļiem un dienvidiem, kristīgo civilizāciju un islama pasauli, cīņas, kas nākotnē stāv priekšā sakarā ar dzeramo ūdeni. Tas neies secen arī mūsu mazajai Latvijai. Palikt ārpusē būtu diezgan bīstami, nākotne tad kļūtu diezgan neprognozējama savā attīstībā. Iestājoties ES, mēs apmēram redzam, kur tā virzās.

- Filozofijas profesors Igors Šuvajevs saka, ka protestantisma ietvaros centralizācija un universālisms nav īpaši lielā godā. Vai tas tā ir?

Piekrītu tam, ka vienota struktūra vai centralizācija nav godā. Protestantisma baznīcās uzsvars tiek likts uz katras draudzes patstāvību un uz katra indivīda patstāvību draudzē. Bet tas nebija reformācijas mērķis – saskaldīt baznīcu atsevišķās draudzēs un draudzes sadalīt atsevišķos indivīdos. Briseles forumā izskanēja doma, ka lēmumiem jātiek pieņemtiem maksimāli zemā līmenī, maksimāli decentralizēti. Tas ir viens no ES veidošanas pamatpostulātiem.

- Vai arī Baznīcai būs jāsaskaņo savi lēmumi ar Eiropas direktīvām?

Tas ir ļoti sarežģīti. Piemēram, baznīcas darbinieku pieņemšana, vienalga - grāmatveža vai sētnieka -, no vienas puses, ir baznīcu darbības jautājums, kas pēc Eiropas tagadējās struktūras ir vietēji izlemjams, bet, no otras puses, tas ir darba likuma jautājums, kuru Eiropā uztver centralizēti. Jautājums ir, kā izkārtosies prioritātes. Šobrīd Briselē par to vēl nav skaidrības. Citu valstu likumdošanā, balstoties uz Eiropas antidiskriminācijas dokumentu, kā arī Eiropas Konstitūciju, ir iestrādāti pietiekami labvēlīgi formulējumi, kas ļauj baznīcām paturēt tiesības veidot savu iekšējo dzīvi atbilstoši savai ticībai. Tagad baznīcām ir uzdevums strādāt ar saviem vietējiem likumdevējiem, lai šādas iespējas tiktu paredzētas. ES nepazemina vietējos likumos noteikto statusu baznīcām. Šajā sakarā radās iebildumi mazākuma baznīcu pārstāvju vidū. Piemēram, Rumānijā dominē pareizticīgā baznīca, un evaņģēliskās grupas ir stipri atbīdītas malā. Ja Eiropa to atstāj vietējo likumdevēju ziņā, tad Rumānijā nav lielu cerību uz pārmaiņām. Būs grūti rast vilkpaēdīgu situāciju. Esot Briselē un redzot uz vietas situāciju, aina neizskatās gluži tāda, kā pie mums – monolīta, homogēna Briseles birokrātu masa, pret kuru mums ir jāstāv, no kuras ir jāuzmanās, vai arī kura mūs atbalstīs un iecels saulītē. Tur tāpat ir diezgan atšķirīgi viedokļi, atšķirīgas frakcijas ar savām programmām un mērķiem. Es domāju, ka tas, kas šobrīd ir redzams, ir zināma spēkošanās starp diviem lieliem novirzieniem – sekulāristiem un kristiešiem, kurus pārsvarā pārstāv katoļu baznīca. Tās balss ir labi dzirdama Eiropā. Eiropas Evaņģēliskā alianse, Eiropas Baznīcas konference un vēl citas kristiešu organizācijas ir mazāk dzirdamas. Zināmā mērā tam ir priekšrocība, jo tās tiek mazāk nīstas no karojošo sekulāristu puses, kuri baidās un uztraucas par Vatikāna lielo iespaidu Eiropā, tāpēc viņi labprātāk ieklausās tieši evaņģēlisko kristiešu balsī. Ir nepieciešama laba sadarbība starp evaņģēliskajiem kristiešiem un katoļiem, lai stāvētu vienā pozīcijā.

Kad notika balsojums par kristīgās ticības pieminēšanu vai nepieminēšanu Eiropas Konstitūcijā, lēmumu par nepieminēšanu pieņēma ar vienas balss pārsvaru. Tā nav, ka tur ir spēle vienos vārtos. Eiropas institūcijās ir redzami darbinieki, kuri pārstāv arī kristīgo viedokli. Romano Prodi – padomdevējs politikas jautājumos – būdams kristietis foruma dalībniekiem teica: „Kļūstiet katoliski!” Vārds katolisks ir grūti iztulkojams, un vēstures gaitā tas tiek vairāk asociēts ar Romas katoļu baznīcu. Vārda katolisks nozīme ietver piederību universālajai baznīcai, kas ir Kristus pats. Romano Prodi uzsvēra, ka ir par daudz dažādu kristiešu novirzienu, kas savā starpā nesadarbojas. Tas nozīmē, ka jākļūst vienotākiem, veidojot no sevis kā no dzīviem akmeņiem tā Kunga miesu – vienu kristiešu kopumu, kas spēj darboties.

- Tomēr Eiropas Savienības Konstitūcijā nav pieminētas kristīgās vērtības. Vai tā nav kristiešu sakāve?

Tā ir sakāve, kas piedzīvota ar mūsu Latvijas valsts atbalstu. Par šo jautājumu gāju runāt ar Kalnietes kundzi. Viņa bija pilnīgi neuzrunājama par šo tēmu, proti, ka Latvija varētu kaut kādā veidā atbalstīt šo kristīgo vērtību pieminēšanu Eiropas Konstitūcijā. Viņa apsolīja, ja lielās valstis to atbalstīs, tad arī Latvija balsos pozitīvi. No sarunas ar Kalnietes kundzi nojautu, ka motivācija, kas vada ticīgus cilvēkus, viņai nav īsti saprotama. Vispār tas ir interesants jautājums - kas izlemj to, ka Latvija neatbalsta šo lēmumu. Uzdevu šo jautājumu Eināram Repšem, un viņš man paskaidroja, ka to izlemj konkrētā ministrija, šajā gadījumā - Ārlietu ministrija.

- Bet uz kādām vērtībām tad tiks balstīta sabiedrības morāle?

Šeit ir noticis liels pārpratums, kas ir iesakņojies arī Latvijā, proti, ka valstij ir jābūt sekulārai. Arī kristieši bieži saka, ka valstij ir jābūt sekulārai, maldīgi domājot, ka sekulārisms ir neitrāls. Daudzi uzsver, ka Eiropas Konstitūcijai nav lielas nozīmes. Ja tas šķiet tik ārkārtīgi nenozīmīgi, tad jābrīnās, kāpēc par to izvērsās tik asas debates. Ja valstij jābūt neitrālai, tad tai ir jādod vienādas iespējas gan sekulāristiem, kas ir franču revolūcijas mantinieki, gan kristiešiem, kas ir kristīgās tradīcijas mantinieki. Nevar noliegt, ka Eiropa kaut ko ir mantojusi no šīm abām lietām. Sekulārisms ir ļoti konkrēta, ļoti agresīva, ļoti neiecietīga ideoloģija, kas tiek ar varas svirām ieviesta mūsu sabiedrībā. Ja mēs tā paskatāmies, tad karojošu sekulāristu nemaz nav tik daudz. Nevar noliegt, ka viņi ir vairāk pārstāvēti intelektuāļu un mēdiju starpā, tāpēc viņi lielā mērā veido kopējo ainu.

Mums uz sekulārisma metodēm ir jāskatās uzmanīgi. Piemēram, kā virzās lietas homoseksuālisma jautājumos. Cilvēktiesības ir svarīga lieta, mēs varam būt ļoti laimīgi, ka dzīvojam tādā sabiedrībā, kur respektē cilvēktiesības, kurā, teiksim kāds mulla nevar mums nocirst roku, vai kāds feodālis uzsēdināt uz mieta, tikai tāpēc, ka viņam šķiet, ka tā vajag. Sākotnēji cilvēktiesības tika formulētas, ievērojot seksuālās minoritātes, lai panāktu toleranci - ja cilvēks pieder pie kādas seksuālās minoritātes, lai viņš netiktu vajāts vai ieslodzīts. Bet tagad, pavisam nemanot, akcents no tolerances tiek pārcelts uz atzīšanu. Seksuālo minoritāšu dzīves veids tiek atzīts kā līdzvērtīgs laulībai. Un, ja to neatzīst, tad runa ir par diskrimināciju un netoleranci. Te notiek jēdzienu sajaukšana un acu aizmiglošana.

- Ko kristieši varētu darīt, lai arī viņos ieklausītos? Varbūt nepieciešams vairāk vienotības viedokļa paušanā?

Domāju, ka, pirmkārt, lietas jānosauc īstajos vārdos. Sekulārisms nenozīmē neitralitāti, jo neitralitāte nozīmē vienlīdzīgas iespējas. Tāpēc Izglītības ministrijas virzība uz kristīgās mācības ieviešanu skolās ir virzība uz neitralitāti, nevis uz reliģijas hegemoniju. Kristiešiem jākļūst vairāk vienotiem savā starpā. Tas arī izskanēja šajā tikšanās reizē Briselē. Jāaptver tas, ka līdzīgi kā mēs reiz stāvējām padomju varas priekšā, tā mēs tagad stāvam sekulārisma hegemonijas priekšā, kas savā ziņā nemaz nav tik atšķirīgas. Otrkārt, mums vajadzētu prast atspoguļot sevī Kristus gaismu un ticības skaistumu. Turpat Briselē bija diskusija, kurā Eiropas institūciju kristīgie darbinieki runāja par baznīcas brīvības lobēšanu, kas nozīmē - veidot savu iekšējo dzīvi atbilstoši savai ticībai. Latvijā vārdam lobēt ir negatīva pieskaņa – tas nozīmē darīt kaut ko sliktu. Bet lobisms – tas ir oficiāls termins, un Eiropas Savienībā ir tūkstošiem oficiālu lobistu, kas par savu darbu saņem algu. To mēs darām arī šeit – ejam runāt uz Garīgo lietu padomi, dodamies pie deputātiem, pie ministru prezidenta. Baznīcām ir jāiemācās lobēt. Sekulāristi cenšas panākt, lai sekulārās vērtības tiktu liktas pāri reliģiskajām vērtībām. Pārliecinājos, ka Briseles kristieši lobē inteliģentā un pārliecinošā veidā. Cirvja metodes nedod labu rezultātu, jo tās neizriet no kristietības dabas. Evaņģēlijs nav rungas reliģija, bet mīlestības, pacietības un iekšējā skaistuma reliģija. Mums jāprot liecināt caur labajiem darbiem, kurus mēs kā baznīcas darām, caur to, ka mūsu dzīves pārvēršas un atjaunojas. Mums jāliecina par evaņģēlija spēku, par to, ka šis kristīgais mantojums joprojām ir dzīvs, ka Dievs ir klātesošs.

- Vienam mācītājam, vienai baznīcai vai vienai konfesijai ir sarežģītāk kaut ko lobēt, nekā apvienojoties lielākam kristiešu pulkam. Vai to nevajadzētu darīt centralizēti?

Sliktākais ir tas, ja katra baznīca sāk lobēt savā virzienā. To mēs piedzīvojām, kad bija runa par kristīgo mācību skolās. Vieni iestājās par vispārēju, bet otri par konfesionālu ticības mācību. Šā iemesla dēļ ieviešana tika atlikta. Tikai tad, kad tradicionālās konfesijas vienojās par vienotu nostāju, varēja virzīties uz priekšu. Tādā multikonfesionālā vidē kā Latvija tas nemaz citādi nav iespējams. Es domāju, ka ES vēl nav pabeigta. Tas ir projekts, kas top. Mums nevajadzētu ļauties fatālismam, domājot - nu referendums ir jau bijis, esam tajā tīklā iekrituši. Mums būtu jāmeklē veids, kā izdarīt maksimāli labi to, kas ir iespējams, lai mēs varētu savu ticību aizstāvēt arī Eiropas kontekstā. Tas ir padarāms nevis atkāpjoties un norobežojoties, bet aktīvi meklējot pieeju tiem kanāliem, kas ir atvērti un gaida mūs.