Atskats par Latvijas Valsts Lūgšanu brokastīm

Rīga, LATVIJA – ļoti spēcīga... es varēju sajust Dieva klātbūtni... notika kaut kas neticams... es biju pārsteigts... esmu ļoti pateicīgs... es jutos tā, it kā būtu nokļuvis debesīs... es izjutu to, ka Dieva Gars bija mums apkārt... tas bija daudz vairāk, nekā es biju gaidījis... tas bija lieliski... tas bija gan atvērts, gan personīgs notikums... esmu ļoti aizkustināts... LIELISKS!...tas aizskāra manu sirdi un bija ļoti noderīgs manai dvēselei.

Šie ir tikai daži Rīgā. Tie bija no daudzajiem komentāriem, ko izteica Latvijas Valsts lūgšanu brokastu dalībnieki pēc pasākuma, kas norisinājās piektdien, 9. septembrī (2006) kā lielisks un unikāls laiks 157 cilvēkiem, kuri piedalījās šajā pasākumā, ieskaitot daudzus pārstāvjus no Saeimas, valdības, pedagogus, biznesmeņus, māksliniekus, rakstniekus, bīskapus un mācītājus. Tomēr, neskatoties uz to, ka šajā pasākumā piedalījās dažādu sfēru pārstāvji, bija sajūta, ka viņi savus amatus bija atstājuši aiz šīs telpas durvīm.

Mēs tik drīz neaizmirsīsim šo pārsteidzošo veidu, kā Dievs saveda mūs kopā šādā unikālā veidā.

Mūzika nāca no sirds. Ieva Akurātere dziedāja “Dievs, palīdzi Latvijai”, dziesmu, kas mūs aizveda atpakaļ uz vēlo astoņdesmito un agro deviņdesmito gadu – neatkarības atgūšanas laiku, kad latvieši piedalījās demonstrācijās, lūdza un dziedāja pēc neatkarības no Padomju Savienības. Šī dziesma bija skaļš cerības sauciens. Kad šī dziesma tika dziedāta piektdien, tas aizskāra tos, kurus nekad nevar aizskart emocionāli, un Dievs to izmantoja, lai atvērtu katra sirdi.

Arī liecības, kas nāca no klātesošajiem, bija no sirds. Ingrīda Ūdre, Saeimas priekšsēdētāja, ļoti cieši sekoja dziesmai. Viņa bija dziļi aizskarta caur šo lūgšanas dziesmu un runāja par nepieciešamo Dieva svētību Latvijas tautai, kuru mēs varam iegūt tikai caur lūgšanām. Viņa vairākkārt atkārtoja: “Lūgšanas ir spēks.”

Ārlietu ministrs Artis Pabriks, pārstāvot Latvijas Republikas Ministru kabinetu, lasīja izvilkumu no desmit baušļiem. Viņš uzsvēra, ka godāt mūsu vecākus nozīmē, ka mums jābalstās uz tām vērtībām, kuras cēla un uz kurām balstījās mūsu vecāki.

Eksprezidents Guntis Ulmanis lasīja gan no Vecās, gan arī no Jaunās Derības un tad atvēra savu sirdi. Viņš pārsteidza visus klātesošos ar nepārprotamo cieņu pret Bībeli tikpat ļoti, kā šī pasākuma svarīgumu. Viņš uzsvēra, ka Dievam ir mazsvarīgs tas, ka esam ieradušies uz šīm brokastīm, vai arī oktobrī gaidāmās Saeimas vēlēšanas. Tas, kas Dievam ir pats svarīgākais, ir mūsu attieksme un ticība uz Dievu. Vēlāk viņš arī nedaudz dalījās savas dzīves garīgajā ceļojumā. Kad viņš beidza savu runu, apklusušais pūlis pārtapa par sevišķi siltiem aplausiem.

Vēl kāda liecība nāca no dziļi dzīva piemēra, no cilvēka, kura dzīve tika dramatiski mainīta no Dieva. Arnis Irbe, kurš nodarbojas ar sociālo un garīgo kalpošanu narkomāniem, alkoholiķiem un ielas cilvēkiem, izstāstīja savu dzīves stāstu. Viņš 19 gadus bija kalpojis noziedzniekiem cietumā, bet reiz, kad kāds cilvēks cietumā bija ieradies sludināt Evaņģēliju, viņš atdeva savu dzīvi tā Kunga rokās. Arņa Irbes dzīve un darbs, ko viņš darīja, tik ļoti izmainījās, ka pat pagājušajā gadā viņam tika piešķirta “Latvijas lepnuma” godalga, kas varētu būt uzskatāms arī kā zināms varoņdarbs. Tomēr viņš nerunāja kā varonis, bet gan kā prieka pilns Dieva cilvēks, kurš no visas sirds tic, ka Dievs var izmainīt jebkuru sirdi.

Gan lūdzēji par valsti, gan līderi, kā arī valstī esošā situācija dziļi atspoguļoja ikviena klātesošā sirds prasības. Lūgšanas ievadīja Rīgas Domes priekšsēdētāja vietnieks Almers Ludvigs, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, Saeimas pārstāvji: deputāte Inese Šlesere un Paulis Kļaviņš un Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis. Šie lūdzēji atspoguļoja to, ka pastāvēja ļoti nesaliedēta vienotības sajūta, jo katrs bija koncentrējies uz savām vajadzībām un to, kas katram vajadzīgs... dzīvas un ļoti svarīgas attiecības ar Dievu un Latvija, kas neviltoti un no sirds un patiesībā lūdz Dievam Viņa palīdzību.

Kā pasākuma vadītājs Gatis Līdums sacīja: “Kad cilvēks strādā, strādā cilvēks; kad cilvēks lūdz, strādā Dievs.” Šajā pasākumā – Latvijas Valsts lūgšanu brokastīm – nebija lūdzēju atbalsta trūkums. Neskaitot tos simtus cilvēku, kas lūdza visā pasaulē, bija kāda uzticīga cīnošu lūdzēju grupiņa, kura bija sapulcējusies kopā un lūdza kādā no telpām gan pirms šī pasākuma, gan arī pasākuma laikā.

Mēs lūdzām par to, lai politiķi nepārstāvētu un neizceltu savas partijas vai izmantotu šo pasākumu politiskiem nolūkiem. Lūdzām arī par to, lai katrs šī pasākuma dalībnieks runātu no sirds. Lūdzām, lai būtu pēc iespējas mazāk tradicionālo formalitāšu, kādas pieņemtas šādos pasākumos, un, lai Dievs būtu Tas, kurš saturētu šo telpu ar savu svēto klātbūtni. Mēs lūdzām, lai uguns sēkla tiktu iesēta cilvēkos.

Katra lūgšana tika pilnībā piepildīta.

Nevarēja būt piegādāta labāka svētība kā tā, ar ko nobeidza kardināls Jānis Pujats, citējot Māti Terēzi:

“Ja jūs darāt labu, cilvēki sacīs, ka jums ir savtīgi nolūki vienalga turpiniet darīt labu!

Ja jums, labu darot, uzsmaidīs veiksme, jums radīsies neīsti draugi un īsti ienaidnieki vienalga jūsu labie darbi lai neapstājas!

Jūsu apzinīgums un atklātība dara jūs viegli ievainojamus vienalga esiet apzinīgi un atklāti! Atdodami citiem to, kas jums ir vislabākais, jūs riskējat palikt tukšā. Vienalga dodiet citiem to, kas jums ir vislabākais!

Lai tā rīkotos, nepietiek būt bagātam un apdāvinātam; nepietiek arī būt vienkārši filantropam. Te nepieciešams dziļāks motīvs: ir jābūt kristietim.”

Materiālu sagatavoja Čārlzs Kellijs

No žurnāla „Tikšanās” 10’2006