2003. gada augustā grupa 12 cilvēku sastāvā devās kalpošanas darbā uz Baškīriju, bet 2004. gada vasarā uz turieni devās jau 21 cilvēks no Latvijas. LEA Misiones darba grupas mērķis ir panākt, lai 2010. gadā šajā kalpošanā būtu iesaistījušies 100 cilvēku no Latvijas. 2005. gadā plānojam izveidot 30 cilvēku lielu komandu.  

Pēteris
EISĀNS

Jelgavas baptistu
draudzes mācītājs,
LEA Misiones darba
grupas vadītājs

KĀPĒC BAŠKĪRIJA?

Kad 1997. gadā sāku kalpošanu Jelgavas baptistu draudzē, man bija skaidrs, ka Jaunās Derības draudze ir evaņģelizējoša draudze, kurā ir misiones kalpošana. Evaņģelizācija ir saistīta ar darbu uz vietas - savā kultūrā, savā pilsētā. Misione - nozīmē iet pie citas kultūras cilvēkiem, tādejādi pasludinot evaņģēliju visām tautām, kā to mācīja Kristus. Uz Latviju ir braukuši dažādi misionāri, savukārt mēs, salīdzinoši maz esam devušies ārpus mūsu valsts robežām ar Evaņģēlija vēsti. 1998. gadā mūsu draudze noorganizēja braucienu uz Madonu - izstrādājām darbības plānu, izveidojām komandu, sastādījām budžetu. Madonā noīrējām Kultūras namu, kur no rītiem noturējām Bībeles skolu. Uz nodarbībām sanāca kādi 120 bērni. Vakaros notika pasākumi jauniešiem un pieaugušajiem. Jau toreiz es Dievam lūdzu un jautāju - kur varētu būt nākamais solis? Man prātā bija Baškīrija. Varbūt tādēļ, ka biju dzirdējis par latviešiem, kas tur dzimuši un auguši, bet varbūt Dievs piesūtīja šo domu.

Ar fonda "Partneri" atbalstu 2001. gadā bija iespēja doties izpētes braucienā uz Baškīriju. Šis piedāvājums mani ļoti iepriecināja, jo tas saskanēja ar vēlēšanos, kas bija manā sirdī. Aizbraucot uz turieni, konstatējām, ka kristiešu draudzes ir ļoti maz. Baškīrijā ir 4,5 miljoni iedzīvotāju un kādas 20 skaitliski nelielas baptistu draudzes.

2010. GADĀ 100 CILVĒKU NO LATVIJAS DOSIES MISIJAS BRAUCIENOS UZ BAŠKĪRIJU UN CITĀM PASAULES VIETĀM.

Nākamais brauciens notika 2002. gada septembrī - es un vēl trīs cilvēki - mēs devāmies uz Baškīriju, lai pārrunātu ar vietējo draudžu vadītājiem iespējamās sadarbības plānus. 2003. gada augustā grupa 12 cilvēku sastāvā devās kalpošanas darbā uz Baškīriju, bet 2004. gada vasarā uz turieni devās jau 21 cilvēks no Latvijas.

LEA Misiones darba grupas mērķis ir panākt, lai 2010. gadā šajā kalpošanā būtu iesaistījušies 100 cilvēku no Latvijas.

2005. gadā plānojam izveidot 30 cilvēku lielu komandu.

PA CEĻOTĀJU PĒDĀM.

2004. gada Baškīrijas brauciena grupā bija 21 cilvēks no 4 konfesijām un 14 draudzēm.


Ceļā uz Baškīriju pavadījām trīs dienas un divas naktis - pirmo nakti braucām, otrajā apstājāmies pārgulēt Kazaņā. Odu bija tik daudz, ka patiesībā negulējām. Šeit redzams ceļš starp Kazaņu un Ufu - ļoti līdzens klajums. Krievijas plašajos ceļos labi iederējās mūsu busiņš debesu zilā krāsā.


Plaša līdzenuma vidū gājēju pāreja. Varētu teikt, ka tā ir pāreja nekurienes viducī.


Esam jau Baškīrijā, Urālu kalnos divarpus stundu brauciena attālumā no mūsu mērķa - Beloreckas pilsētas. Bija karsts un bijām ļoti izslāpuši. Savos ūdens traukos iepildām atspirdzinošo Urālu kalnu avota ūdeni.


Urālu kalni.


Braucot cauri kalniem, ceļa malā aiz viena līkuma parādījās mošeja. Tā ir būvēta pakalna virsotnē. Šo mošeju ir cēluši vietējie iedzīvotāji, un vairāki uzņēmēji ir ziedojuši tai naudu.


Kamēr smēlām ūdeni no kalnu strauta, mums pievienojās vietējie kristieši, kas brauca no citas pilsētas uz Belorecku, lai palīdzētu mūsu grupai kalpošanas darbā un mācītos, kā organizēt Vasaras Bībeles skolu. Viņu vidū bija svētdienas skolotājas, kuras mums palīdzēja strādāt ar bērniem; saimniece, kas gatavoja mums ēdienu; puisis, kas palīdzēja pie tehniskā aprīkojuma nodrošināšanas.


Mūs - cilvēkus no Latvijas, kur augstākā virsotne ir Gaiziņš - patīkami iepriecināja brauciens cauri kalniem.


Tiek iekārtota Beloreckas dievnama apkārtne nedēļas pasākumiem. Puiši, kas taisīs bērnu rotaļu laukumus, ierīko sev darba vietu, kur zāģēt un sagatavot materiālus. Pirmā diena bija skaista un saulaina, tad vēl nezinājām, ka pārējās tādas vairs nebūs.


Dienu pirms Vasaras Bībeles skolas sākuma notika atrakcijas. Interese bija ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Nagu lakošana bija viena no atrakcijām mazajām meitenēm, bet šajā foto redzam, ka ir iesaistījusies arī kāda mamma. Viņa ir musulmane un savu seju aizsedza ar rokas somu, lai nevarētu viņu nofotografēt, taču viņa neiebilda, ka nofotografē viņas meitu.


Mazā meitenīte.


Atrakcijas bērniem.


Atrakcijas bērniem.


Katrs bērns par piedalīšanos atrakcijās saņēma žetonus un noslēgumā tos varēja apmainīt pret kādām dāvaniņām, kuras bijām atveduši no Latvijas. Tas bērnos izraisīja neviltotu prieku. Kamēr bērni saņēma dāvanas, pie manis pienāca divi miliči un prasīja: "Kas te notiek, un cik bērniem jāmaksā par piedalīšanos?". Es atbildēju, ka šeit notiek labdarības pasākums un tas bērniem nemaksā neko. Viņi vēl turpināja ar mani sarunāties, prasīja parādīt pasi un pēc brīža atkal jautāja: "Cik bērniem ir jāmaksā?". Es atbildēju, ka tas bērniem neko nemaksā, tās ir dāvanas. Tad viņi vēl trešo reizi man uzdeva šo jautājumu.


Kādā vecā sporta laukumā varējām noturēt Vasaras Bībeles skolu. Šo sporta laukumu izmanto auto apmācības skola. Mēs uzbūvējām armijas teltis, lai lietus gadījumā bērniem būtu, kur patverties. Izrādījās, ka tas bija pareizs solis.


Šīs ir mūsu saimnieces. Visos iepriekšējos Baškīrijas braucienos man ir bijušas problēmas ar kuņģi. Šis bija pirmais brauciens bez šādām problēmām. Mums bija lieliskas saimnieces. Kundze pa labi ir no vietējās draudzes, bet otra ir mācītāja Sergeja Usova mamma, kas mēroja 600 km, lai Vasaras Bībeles skolas laikā gatavotu mums ēdienu.


Latviešu vakars, kas tika izziņots vietējā televīzijā. Mums pat tirgū kāda pārdevēja prasīja, vai mēs esam tie, kas to ziņojām. Izlikām Latvijas karogu, rādījām Latvijas karti. Pirmajā daļā stāstījām par Latviju un cienājām klātesošos ar nacionālo ēdienu - pelēkajiem zirņiem ar speķi.


Meitenītēm tīri labi garšoja mūsu zirņi ar speķi.


Daži no klātesošajiem latviešu vakarā.


Bērnu rotaļu laukums, kuru mēs uzbūvējām pie Beloreckas baznīcas. Visapkārt laukumam deviņstāvu nami. Otru laukumu uzbūvējām pie bērnu nama, kurā uzturas bērni ar nelielām mentālām problēmām.


Aina no Baškīrijas ciemata. Uzraksts norāda, kur var nopirkt kumisu - raudzētu ķēves pienu.


Raksturīga baškīru māja.


Beloreckas draudzes mācītājs Sergejs Usovs ar sievu Svetu un dēlu Aļošu, un Sergeja mamma.


Aina no tā saucamā latviešu ciemata - Arhangeļskoj. Vēl pirms kādiem desmit gadiem tur bija latviešu draudze.


Ciemats Arhangeļskoj.


Pēc triju dienu nogurdinoša brauciena esam atgriezušies Rīgā un priecīgi, ka mūsu ģimenes locekļi un draugi mūs sagaida.