- atbilde no Dr. Leona Morisa (Leon Morris)

Evaņģēlisks ir evaņģēlija vīrietis, evaņģēlija sieviete. „Evaņģēlisks” tiek atvasināts no vārda ‘evangel’: „evaņģēlijs”. Pēc definīcijas evaņģēlisks ir kāds, kam rūp evaņģēlijs. Tas nozīmē vairāk nekā tikai šad un tad sludināt evaņģēliju, bet arī, ka viņam Kristus evaņģēlijs ir dzīves centrā. Tā, protams, ir viņa vēsts un viņš to regulāri sludina. Bet tas arī ir kas vairāk par sludināšanu. Evaņģēlijs ir viņa domāšanas un dzīvošanas centrā.

Apustulis Pāvils atgādināja Korintiešiem par evaņģēliju, ko viņš bija viņiem nesis, sakot, ka tas ir vissvarīgākais, ka „Kristus ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem” (1.Kor. 15:3). Man šķiet, ka viss, kas attiecas uz evaņģēlisko, ceļas no šī pamata.

„Kristus nomira”. Krusts ir liels, pamatīgs Dieva darbs. „Mūsu grēku dēļ”. Tas ir stūrgalvīgs fakts, kas padarīja krustu nepieciešamu. Tas norāda uz patiesību, kas ir katrā cilvēces loceklī, kas vairāk ir ļaunajam nekā labajam. Tas ir attēlots karikatūrās, it kā evaņģēlisti saka, ka katrs rases loceklis ir tik slikts, cik slikts viņš var būt. Viņi nav. Viņi saka, ka neviens no mums nav perfekts. Neviens no mums nedara to, ko sirds dziļumos jūt, ka vajadzētu darīt. Neviens no mums nepielīdzinās Dieva standartam.

Tas palīdz evaņģēliskam noturēties pret pasaulīgās utopijas solījumiem. Viņš labprāt iesaistīsies visādos pasākumos, lai palīdzētu citiem. Tā izpaužas viņa mīlestībā, kuru viņš redz Jēzus krusta nāvē. Šodien mēs aizvien vairāk apzināmies to, ka ir svarīgi palīdzēt savam tuvākajam. Tas ir uz labu. Bet evaņģēliskais nepaļaujas uz cilvēces centieniem. Viņš ir pesimists. Viņš redz, ka gan labējā, gan kreisā diktatūra abas beidzas ar apspiešanu. Viņš redz, ka demokrātija bieži vien beidzas dubļainā un nejūtīgā birokrātijā. Viņš darīs visu iespējamo, lai palīdzētu darboties jebkurai sistēmai, bet viņam nav ticības sistēmām. Katrai sistēmai ir jādarbojas uz grēciniekiem. Evaņģēliskais ir vērīgs uz šo. Grēciniekam ir uzlikts limits darīt labu.

Un tas viņam nedod iespēju sasniegt maksimālo labumu. Fakts, ka viņš ir grēcinieks, nozīmē, ka viņš nevar iegūt mūžīgo glābšanu. Grēks atstāj pēdas šajā dzīvē un tam ir sekas arī pēc tam. Bet lieliskā, brīnišķīgā patiesība ir, ka „Kristus nomira mūsu grēku dēļ”. Kas bija neiespējams cilvēkiem, to Dievs Kristū paveica pilnībā. Viņš ir uz visiem laikiem uzveicis grēku. Evaņģēlijs ir vēsts par glābšanu ar īslaicīgām un mūžīgām sekām.

Evaņģēliskie ar Rakstiem uzstāj, ka glābšana ir gan objektīva, gan subjektīva. Tai ir uz mums ietekme, bet šī ietekme netiek limitēta ar mūsu subjektīvo pieredzi. Daudz grāmatu jau ir uzrakstīts par glābšanu un noteikti tiks vēl daudz vairāk uzrakstīts līdz atkal nāks Kristus. Tās mums palīdz nedaudz saprast par lielisko glābšanas plānu, bet neviena no tām to neizskaidro pilnībā. Kā gan tās varētu? Tās ir sarakstījuši grēcīgi cilvēki, kas paši ir ieslīguši pasaules ļaunumā un to paši papildina. Viņi nevar stāvēt ārpus tā un saredzēt, ko vajadzētu darīt. Bet evaņģēliskajam nav nozīmīga mūsu nespēja izskaidrot to. Nozīmīgs ir tas, ka Kristus nomira mūsu grēku dēļ. Viņš izdarīja to, kas bija nepieciešams. Neko vairs nevar pielikt tam perfektajam svētajam darbam.

Tā iemesla dēļ evaņģēlisks laiku pa laikam protestēs pret sistēmu, kas sauc sevi par kristīgu, bet, kas cenšas uzsvērt Kristus darbu, gan aicinot vīrus uz glābšanos caur labiem darbiem, vai caur liturģiju vai vēl kaut ko citu. Kristus, neviens cits kā Viņš mira, neviens cits. Visi mūsu noplukušās iezīmes izgaist Viņa ziedojošās mīlestības priekšā.

Skatoties uz krustu, es varu atbildēt un vērsties pie Kristus ticībā un mīlestībā. Vai arī es varu nocietināt savu sirdi. Atbildot Kristus mīlestībai, mēs kļūstam par citādiem cilvēkiem. Visa dzīve mainās. Evaņģēliskie vienmēr ir uzstājuši uz atgriešanās nepieciešamību. Tas var notikt pēkšņi (kā tas notika ar Saulu). Vai, tas var notikt pakāpeniski (kā ar Timoteju). Laiks ir nebūtisks. Pārvēršanās ir viss. Un tā notiek ar visiem, kas nāk pie Kristus. Evaņģēliskie nezaudē cerību ne par vienu. Evaņģēliskais ir optimists.

Ir viegli redzēt krustu kā lielisku pamudinājumu uz slinkumu. Kristus visu jau ir izdarījis. Man nekas nav jādara. Tādēļ es arī neko nedarīšu. Bet tas nav tas, kā Jaunā Derība to redz. Jānis raksta „Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu (mēs nekad neizpratīsim mīlestību, ja skatīsimies uz to no cilvēces viedokļa), bet, ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai.” Tad viņš turpina, „Mīļie, ja Dievs mūs tā ir mīlējis, tad arī mums pienākas citam citu mīlēt” (1.Jāņa 4:10-11). Ievēro, kādu darbības vārdu lieto Jānis. Mums pienākas citam citu mīlēt. Mīlestība nav pienākums kādiem salkaniem, sentimentāliem pilsoņiem ar riebumu pret noteiktu rīcību. Tā ir prasība no Dieva visiem Viņa ļaudīm, kā viņu atbilde uz Viņa lielo mīlestību, un tā ir mīlestība, kas ir pārpilna darbībās citu labā, kā ir rakstīts Pāvila pirmajā vēstulē Korintiešiem, 13.nodaļā. Mīlestība ir ar prasībām. Kristus nenomira, kā kāds ir teicis, „ kā blēdība kristietībā”. Nost ar tādām muļķībām! Kristus nomira mūsu grēku dēļ, nomira, lai tos aizskalotu, lai mēs kļūtu par mīlošiem cilvēkiem.

Mēs, cilvēki, pazīstam mīlestību uz skaistiem cilvēkiem, uz valdzinošiem cilvēkiem, uz tiem, kas mīl mūs. Kristus mīlestība ir uz grēciniekiem (Rom. 5:8), mīlestība, kas nomazgā grēku un pārmet mums mūsu egoismu, mīlestība, kas kļūst par mūsu dzinuli. Tas pirmkārt nozīmē, ka mēs mīlam citus ticīgos. Evaņģēlists redz baznīcu, mīļoto draudzi kā neatņemamu daļu no Dieva plāna. Un otrkārt, tas nozīmē, ka mēs mīlam tos, kas ārpus mūsu loka. Tas nozīmē būt mīlošiem cilvēkiem, jo mēs esam Viņa, kas nomira grēcinieku dēļ, sekotāji. Tas nozīmē, ka evaņģēlijs, ko mēs nesam grēciniekiem, ir labākā dāvana, kas mums ir.

Evaņģēliskos reizēm uzskata par stingra kursa piekritējiem, cilvēkiem bez līdzjūtības uz tiem, kas par nieka tiesu novirzījušies no mūsu cienījamās pareizticības. Kas var teikt, ka mēs esam bez vainas? „Skaudība, naids, ļaunums un cietsirdība” cilvēcei ir endēmiska un mums tur ir sava daļa. Pagātnes grēku nožēla un jaunu ceļu atklāšana, kuros mēs varam izrādīt mīlošo attieksmi, ko Jaunā Derība redz kā plūstošu no krusta, ir patiesa evaņģelizācijas daļa.

Bet krusts runā ne tikai par mīlestību, bet arī par pazemību. Mūsdienās mēs dzirdam, ka „mazais ir skaists”. Šādos terminos izteiktā doma ir jauna. Bet tā doma vienmēr ir bijusi evaņģēliskās reliģijas sastāvdaļa. Krusts nosoda visu savtīgo. Kā kāds, kurš ir apzinājies krusta nozīmi, grib meklēt priekš sevis lielākas lietas? Evaņģēliskais ir Dieva cilvēku kalps, baznīcas kalps, un draudzes kalps, kurā viņš ir. Viņš ir tas, kurš ir dzirdējis aicinājumu uzņemties savu krustu (Lk. 9:23). Viņa dzīves veids ir savādāks ar to, ko viņam nozīmē krusts.

Šeit ir tālāka iesaistīšana. Standarts, kas tiek nolikts viņa priekšā, ir tāds, ko viņš nevar sasniegt. Viņš to apzinās. Bet viņš arī zina, ka Vasarsvētku dienā Svētais Gars nāca uz sākotnējo baznīcu attīrošas uguns un spēcīga vēja izskatā. „Jo vēl nebija Gara”, Jānis rakstīja par Jēzus dzīvi, „tāpēc, ka Jēzus vēl nebija iegājis skaidrībā” (Jņ.7:39). Bet, kad Jēzus bija paveicis Savu lielo uzdevumu, Gars nāca. Gara iemājošana un spēks ir kristīgās dzīves neatņemama daļa, kā to saprot evaņģēliskie. Viņš lieto tādus vārdus, kā „iesvētīšana” un „svētums”, kas runā par standarta vajadzību, ko viņš nekad pats nevarēs sasniegt, bet tie arī runā par to, ko Gars dara ticīgajos. „Kristus nomira mūsu grēku dēļ, kā tas ir teikts Rakstos”. Atsauce uz rakstiem nozīmē, ka Kristus nāve bija Tēva griba. Liels, svēts mērķis tika izstrādāts glābšanai, mērķis, kas atklājas Bībelē.

Evaņģēliskie vienmēr ir likuši lielu uzsvaru uz Bībeles vietu. Tas nav dēļ aplamām dogmām, bet dēļ pilnīgas pārliecības, ka tas ir svarīgi kristīgajai ticībai. Daudzas pasaules reliģijas ir ideju reliģijas. Var teikt, ka tādos gadījumos tās ir idejas un nevis cilvēki, kas radījušas tādas reliģijas. Var teikt, ka nav īpašas nozīmes vai Gautama Buda vai Muhameds ir jebkad dzīvojuši. Svarīgi ir, ka pastāv noteiktas idejas, kas asociējas ar šiem vārdiem un, ka ar šīm idejām daudzi miljoni cilvēku dzīvo.

Bet šāda veida spriešana netiek attiecināta uz kristietību. Ir taisnība, ka kristietībā ir vairākas lieliskas idejas un nav svarīgi, kurš tās radījis. Bet tas, ko mums saka Pāvils, ir kaut kas savādāks. Viņš saka, ka kaut kas ir noticis. Kristus nomiris. Tā nav vienkārši ideja. Tas ir vēsturisks fakts. Evaņģēlija vēsts ir, ka reiz Dievs ienāca vēsturē Jēzus Kristus personā. Viņš nāca, lai dzīvotu pazemīgas kalpošanas dzīvi un mirtu pie Golgātas krusta „mūsu grēku dēļ”.

Kristietība ir vēsturiska reliģija tādā veidā, kādā nav neviena cita. Ja mums nav pieejas faktiem, mēs tiekam nocirsti no savām saknēm. Un mūsu pieeja ir caur „Rakstiem”. Tie ir līdzeklis, ko Dievs mums ir devis, lai uzzinātu evaņģēlija vēsti. Evaņģēliskie vienmēr ar pateicību ir saņēmuši šo lielisko Dieva dāvanu un faktu, ka mums ir Bībele, uz ko paļauties, viņi ir vērtējuši ļoti augstu. Viņi norāda uz mūsu Kunga mācībām un uz apustuļu mācībām. Un viņi norāda uz nepieciešamību ticami apliecināt evaņģēlija faktus.

Ir vēl citas lietas, ko evaņģēliskie tur. Es nedošu tagad garu sarakstu ar evaņģēlistu pārliecību. Es saku, ka viņi visi izriet no evangel. Visa evaņģēliskā sistēma ir darbs evaņģēlijam. Lai ar kādām neveiksmēm un kļūdām evaņģēliskais tomēr cenšas atklāt glābšanu caur krustu un cenšas pēc tā dzīvot. Evaņģēliskais, vīrietis vai sieviete, pāri visam citam vēl ir arī produkts un evaņģēlija nesējs.

No Austrālijas Evaņģēliskās Alianses žurnāla „Working Together”, 1998.gada 4.izdevuma.

http://www.worldevangelicalalliance.com/wea/evangelical.htm